Kā un kāpēc tiesa neatjaunoja darbā Rucavas domes galveno grāmatvedi

Ir atzīts, ka cīņai pret korupciju tiesu sistēmā labi noder tiesu spriedumu recenzijas plašsaziņas līdzekļos (un tas nenozīmē tikai diplomdarbu vērtas publikācijas specifiskos juristu izdevumos). Saprotams, ka diskutablu spriedumu analīzē vairāk ieinteresēta būs zaudējusī puse, nevis uzvarētājs, kurš sev labvēlīgu spriedumu varētu būt panācis, attiecīgi ietekmējot tiesu. Jaunā tieslietu ministra Dz. Rasnača teikto intervijā portālam IR, ka nav saprotams, kur meklēt taisnīgumu, jo spriedumu par netaisnīgu, viņaprāt, uzskata tikai strīdnieks, kurš zaudējis procesu, var uztvert arī kā vēlmi bremzēt tiesu spriedumu „recenziju” publicēšanu. Mēs tomēr atļaujamies publicēt interviju ar „zaudējušās puses” juristu, kas komentē īpatnības tiesas spriedumos kādā darba strīdā.

Jurists Arnis Kadiķis: No masu medijiem uzzināju, ka Liepājas tiesa izskatījusi Rucavas novada domes galvenās grāmatvedes Ilgas Pauras prasību par atjaunošanu darbā (tiesas sēdē viņa bija prasību uzturējusi bez jurista palīdzības), un kā klausītājs aizgāju uz tiesas sprieduma nolasīšanu. Gan savā praksē, gan vienkārši interesējoties par dažādiem darba strīdu aspektiem, esmu saskāries ar visādām tiesu varas nejēdzībām, taču dzirdēt tādas neprātības, ko spriedumā tika ierakstījusi tiesnese L.Laure, pat man bija pārsteigums. Citējusi kādu Augstākās tiesas paraugspriedumu, kurā noteikts, ka „iztiesājot lietu, tiesa izvērtē tikai tos apstākļus, kas norādīti uzteikuma pamatojumā, nevērtējot papildus apstākļus”, tiesnese Laure spriedumu motivēja nevis ar darba uzteikuma tiesiskuma pierādījumiem (jo tādi nebija un nevarēja būt), bet ar savu nepatiku pret grāmatvedi tādēļ, ka I.Paura, lūk, nav sniegusi tiesai rakstisku atsauksmi uz domes paskaidrojumiem, bet prasības pieteikumā vidējo izpeļņu nepareizi nosaukusi par vidējo algu un nav norādījusi piedzenamās summas aprēķinu, - un tas, Lauresprāt, „nav savienojami ar grāmatvedes amata pildīšanai novada domē nepieciešamo rūpību un precizitāti.” Te jāpiebilst, ka tiesneses izdomātie trūkumi prasības pieteikumā ne tikai nav attiecināmi uz lietas būtību, bet tie vispār nav trūkumi, taču Laure pat bija pieņēmusi lēmumu par prasības pieteikuma atstāšanu bez virzības, kamēr nebūs norādīta precīza piedzenamā summa. Patiesībā prasītājam nav prasības pieteikumā jānorāda piedzenamā - par darba piespiedu kavējumu - vidējās izpeļņas summa, taču Liepājas tiesas tiesneši parasti pieņem līdzīgus nelikumīgus lēmumus, lai vilcinātu lietas izskatīšanu, - nesen kādā analoģiskā lietā es pārsūdzēju šādu lēmumu un tas tika atcelts, kompetenti izskaidrojot tā prettiesiskumu: taču, kā redzams, Liepājas tiesas tiesneši ignorē augstākas tiesu instances norādījumus un joprojām turpina pieņemt apzināti nelikumīgus lēmumus.

Vai tiesneses Laures spriedumā, atzīstot darba uzteikumu par tiesisku un noraidot prasību par atjaunošanu darbā, bija arī kāda nopietnāka motivācija?

Rucavas novada dome uzteica darbu galvenajai grāmatvedei I.Paurai, norādot, ka viņa esot zaudējusi darba devēja uzticību, jo rīkojusies prettiesiski un pārkāpusi dažādus darba līguma, amata apraksta, darba kārtības noteikumu punktus, kopumā 20, un vēl kaut kādus nekonkretizētus grāmatvedību regulējošus normatīvos aktus. Parasti pie atlaišanām darba devēji norāda ne vairāk kā 2-3 punktu pārkāpumus. Darba likuma 125.pantā ir noteikts, ka pašam darba devējam arī ir pienākums tiesā pierādīt, ka uzteikums ir tiesiski pamatots, - tas nozīmē, ka domei bija jāpierāda katra punkta pārkāpums. Nav tā, ka ierakstot uzteikumā lērumu pārkāpumu, pietiek pierādīt, ka kāds no tiem tik tiešām ir izdarīts,- nē, atlaišana ir tikusi veikta, tikai pamatojoties uz visu šo pārkāpumu kopumu, tādēļ ir jāpierāda katra punkta pārkāpums, un konkrētajā lietā tie bija divdesmit! Šādu tiesisko loģiku ielāgoju jau pirms pārdesmit gadiem, kad būdams darba devēja statusā (Liepājas domes deputāts), pieļāvu domes kļūdīšanos, atlaižot izpilddirektoru, - bijām uzrādījuši 3 pārkāpumus, taču vienu no šiem pārkāpumiem mums neizdevās pierādīt un izpilddirektora advokāte I.Kibelko pamatoti izskaidroja tiesai, ka deputāti ir piekrituši atlaišanai, tikai pamatojoties uz visu šo trīs pārkāpumu kopumu. Tiesa darbinieku atjaunoja darbā, Liepājas dome savu kļūdu saprata un spriedumu nepārsūdzēja. Žēl, ka grāmatvedes I.Pauras lietā advokāte Kibelko gan vairs neatcerējās šādu kārtību, jo šoreiz viņa pārstāvēja darba devēja – Rucavas domes - intereses un, saprotams, nevēlējās censties pierādīt visu 20 pārkāpumu pamatotību… Attiecīgā kārtība ir uzsvērta arī Augstākās tiesas paraugspriedumā, - „tiesai ir jākonstatē darbinieka rīcības prettiesiskums un attiecīgās materiālo tiesību normas sastāva esamība vai neesamība”, proti, jākonstatē apstākļi par katra no atlaistajam darbiniekam piedēvēto normatīvo aktu punkta pārkāpuma esamību vai neesamību. Uz šo paraugspriedumu ir atsauce Laures spriedumā, bet gan tādēļ, ka tajā ir norādīts arī darbinieka pierādīšanas pienākums, ja viņš apstrīd uzteikumā minētos apstākļus. Taču šajā lietā darbiniekam nebija ko censties pierādīt, jo Rucavas domes uzteikumā nekādi pārkāpumi nav pat pieminēti, bet ir tikai uzskaitīti 20 it kā pārkāpto normatīvo aktu punkti. Tos pašus punktus savā spriedumā tikai atreferēt spēja arī tiesnese Laure, - tikai punktus, bet nekādus reālus to pārkāpumus.

Kas varētu būt patiesais iemesls šādam tiesiski neargumentētam spriedumam?

Ir zināma sena dzīves gudrība: „Neej ar stipru lauzties un ar bagātu tiesāties!” Tā arī ir realitātē,- parastam cilvēkam lieta ir bezcerīga, ja tā pretinieks ir, piemēram, bagāta pašvaldība, kurai, saprotams, nav problēmu saorganizēt sev jumtu. Mūsu valstī kopumā jumta (redzamā) funkcijas pilda Saeima, tāpēc jau šajā struktūrā arī tik ļoti cenšas savu statusu saglabāt tie, kam iepaticies būt noteicējiem un dot zaļo gaismu dažādām mahinatoriskām shēmām, saņemot par to, protams, krietnu daļu, - kā jau tas jumtam pienākas. Mūsu tiesu sistēmā jumta funkcijas pilda Augstākā tiesa, - un jātiek ir zem šī jumta, jo ne jau 1.instances tiesas, ne arī apgabaltiesas spriedumam ir izšķirošā nozīme: visu izlemj Augstākā tiesa, nosakot – vai paliks spēkā apgabaltiesas spriedums vai arī to atceļ un norāda, ka jātaisa pretējs spriedums. Tātad, ja kāds lietas dalībnieks ir ticis zem šāda jumta, tad jumts paģēr pirmo divu instanču tiesām, kādam jābūt spriedumam. Šo instanču tiesu tiesneši gan ne vienmēr ir sajūsmā par to, ka tiek piespiesti taisīt prettiesiskus spriedumus, tādēļ, - it kā signalizējot mums par šādu spiedienu – ieraksta spriedumos visneiedomājamākās muļķības, kā konkrētajā lietā, piemēram, tiesnese Laure, - ka darba uzteikums, kurš pamatots ar  darbinieces 20 neizdarītiem pārkāpumiem, ir tiesisks tādēļ, ka šī darbiniece nav bijusi pietiekami perfekta un prasības pieteikumā tiesai formulējuma vidējā izpeļņa vietā ierakstījusi – vidējā alga.

Ja bijāt pārliecināti, ka arī apgabaltiesa, pa jaunam izskatot lietu pēc būtības, nedrīkstēs taisīt citādu spriedumu, kādēļ tomēr rakstījāt apelācijas sūdzību?

Vienojāmies ar I.Pauru, ka dosim iespēju arī Kurzemes apgabaltiesai piedalīties šajā komēdijā, jo būs interesanti redzēt – cik smieklīgu, nesakarīgu motivāciju savam spriedumam tā izdomās neapskaužamajā situācijā, kad objektīvi un taisnīgi spriest nedrīkst, bet par likumīgu jāatzīst neredzēti profānisks darba uzteikums, kas pamatots ar 20 neizdarītiem, tātad nepierādāmiem, grāmatvedes pārkāpumu punktiem. 18.septembra sēdē izteikti tendenciozā gaisotnē tiesa manus argumentus demonstratīvi noraidīja vai vispār neuzklausīja, bet Rucavas domei, saprotams, nelika pierādīt kaut viena pārkāpuma apstākļus. Taču kaut kādu motivāciju uzrakstīt spriedumā par uzteikuma atzīšanu par tiesisku vajadzēja. Visneatbilstošākais uzteikumā starp 20 normatīvo aktu punktiem, kas it kā pārkāpti, bija darba līguma 4.1.1. punkts, kurā noteikts, ka I.Paurai ir jāveic galvenā grāmatveža pienākumus atbilstoši amata aprakstam. Taču tieši tas vienīgais ir minēts sprieduma motivācijā, bet apgabaltiesas izdomātā sakarību shēma, kā līdz tam nonākt, ir vienkārši unikāla: veicot revīziju, kāds revidents vēstulē domei ir norādījis, ka „pēc stāvokļa uz 2013.gada 30.septembri pašvaldības grāmatvedības uzskaites reģistri nesniedz skaidru un patiesu priekšstatu par pašvaldības saimnieciski finansiālo stāvokli, tās debitoriem un kreditoriem, naudas plūsmām un mantisko stāvokli.” Trūkumu novēršanai, kā tas parasti notiek, gatavojoties gada atskaitei, revidents devis 8 lietišķus ieteikumus. Tie arī ņemti vērā, trūkumi novērsti. Taču šis revidenta tā brīža secinājums par nespēju „gūt skaidru un patiesu priekšstatu”, apgabaltiesasprāt, „ir pretrunā ar galvenā grāmatveža amata aprakstā norādīto”, ka „galvenais grāmatvedis veic finanšu operāciju uzskaiti, gatavo finanšu pārskatus, apkopo, analizē statistikas un pašvaldības finansiālās darbības rādītājus, seko LR likumu un citu normatīvo aktu ievērošanai un piemērošanai grāmatvedības jomā”, bet „Prasītājas pienākums saskaņā ar darba līguma 4.1.1. punktu bija veikt galvenā grāmatveža pienākumus atbilstoši amata aprakstam.”  Un no šī revidenta secinājuma par viņam nepieciešamā skaidra priekšstata neiegūšanu no pašvaldības grāmatvedības uzskaites reģistriem, apgabaltiesas tiesneses Kraule, Vīva un Zaiceva izdomāja beigu galā secināt, ka „Līdz ar to darba devējam bija pamats atzīt, ka prasītāja ir rīkojusies prettiesiski un tādēļ zaudējusi darba devēja uzticību.” Te vēlreiz jāuzsver, ka neviens I.Pauras pārkāpums, pat ne kļūda, kur nu vēl prettiesiska rīcība, spriedumā nav konstatēti.

Kādus secinājumus var izdarīt no šī sprieduma?

Īpaši nozīmīga šāda tiesu prakse ir galvenajiem grāmatvežiem - tiem jāatceras, ka tiesa ir pavērusi darba devējiem lieliskas iespējas vajadzības gadījumā bez jebkādām problēmām izmest tos no darba, - jāsadabū tik revidenta atzinums par nespēju gūt skaidru priekšstatu no grāmatvedības dokumentiem, un ja arī atzinumā galvenie grāmatveži, kur nu vēl to pārkāpumi, nebūs pat pieminēti, tad vien revidenta nespēja gūt skaidru priekšstatu varēs kalpot par pamatojumu, lai piedēvētu grāmatvedim prettiesisku rīcību un varētu to likumīgi atlaist no darba kā uzticību zaudējušu. Arī citiem darbiniekiem varēs uzteikumā ierakstīt kaut 20 neizdarītus pārkāpumus, tiesā nebūs jāpierāda neviens no tiem, bet uzteikums tiks atzīts par pamatotu!

Juristu aprindās ir populāra anekdote: „Tiesnesis saņēmis kukuļus – no vienas strīdnieku puses 5000 eiro, bet no otras – 3000 eiro. Tiesas sēdes sākumā tiesnesis pirmajai pusei atdod 2000 eiro un svinīgi paziņo: tagad es varu lietu skatīt taisnīgi!” Tātad vēl jau paliek cerība, ka lietās, kur darba devējs nebūs tiesu piekukuļojis, tā spriedīs taisnīgi.

4.novembrī apgabaltiesas spriedums ir stājies spēkā, jo konkrētajā lietā vērsties Augstākajā tiesā nebija jēga, ja jau, kā iepriekš minēju, tādu spriedumu ir pasūtījis jumts – Augstākā tiesa.